Sieva saprata viņa mājienu un gāja prom, aizkavēdamās vienīgi tik ilgi, lai satraukta paskatītos uz vīriešu drūmajām sejām.
Dankans pakšķināja cigāru un nogaidīja, kamēr izdzirdēja atvērtajā lūkā sievas un boja balsi.
— Nu? — Dankans klusi, bet skarbi jautāja.
— Es teicu, ka jūs runājat par mani. Es to atkārtoju vēlreiz. Es taču neesmu akls! Diendienā es redzu, ka jūs runājat par mani. Kāpēc jūs nesakāt to man acīs? Es zinu, ko jūs domājat. Un es zinu, ka esat nolēmuši atlaist mani Atu-Atu.
— Zēl gan, ka jums galvā tāds juceklis, — mierīgi atbildēja Dankans.
Taču kapteinis Detmars bija noskaņots kareivīgi.
— Jūs zināt, ka gatavojaties atlaist mani. Jūs uzskatāt, ka esat pārāk labi, lai saietos ar tādiem kā es, — jūs un jūsu sieva.
— Esiet tik laipns un nepieminiet viņu, — brīdināja Dankans. — Ko jums vajag?
— Man vajag zināt, ko jūs esat nolēmis darīt.
— Pēc šīs sarunas atlaist jūs Atu-Atu.
— To jūs gribējāt no paša sākuma.
— Gluži otrādi. Jūsu, pašreizējā izturēšanās spiež mani to darīt.
— Nestāstiet man niekus!
— Es nevaru paturēt kapteini, kurš sauc mani par meli.
Kapteinis Detmars uz brīdi apjuka. Sejas musku]i un
lūpas raustījās, bet viņš nespēja izteikt ne vārda. Dankans vēlreiz aukstasinīgi ievilka dūmu no cigāra un tad paskatījās uz tūkstošo lietus mākoni.