smaidu runās gan pavecs zinātnieks, gan pionieris, kas apskata grāmatu vitrīnu, gan sirms strādnieks, kurš atceras pirmos Londona izdevumus pa­domju varas gados, mazas grāmatiņas uz slikta papīra, gan topošo jaunceltņu varonis — jauns montētājs no gigantiskas elektrostacijas, kuru ceļ varenas Sibīrijas upes krastā, gan kombainieris, gan grāmatvedības darbinieks, kurš pasūtījis Džeka Londona Kopotus rakstus ne tikai bērniem, bet arī sev, lai atcerētos visu to labo, kas pār­dzīvots, lasot viņa stāstus un romānus.

Patiešām — kāpēc mūsu cilvēki sprauda šī smejošā amerikāņu puiša portrētu frontes blindāžās, lasīja viņa grāmatas sagrabējušā dzelzs kuģelī, kurš desmitiem dienu un nakšu mētājās satrakotā okeānā — tajā pašā, pa kuru kādreiz braukājis arī viņš? Jā, droši vien tāpēc, ka viss labākais, kas bijis Džeka Londona daiļradē, saistīts ar tautu, tāpēc, ka viņš piederēja pie tās lieliskās rakstnieku paaudzes, kuri uz divu gadsimtu un divu laikmetu robe­žas nāca no tautas dzīlēm, lai pilnā balsī pavēstītu par tās bēdām un priekiem, par tās vareno gaišo dvēseli, par tās neizsmeļamo spēku. Pie šīs paaudzes piederēja arī Martins Andersens Nekse un vispirms mūsu Gorkijs. Ne velti tā aizrāvās ar «Fomu Gordejevu» jaunais Londons, kas apjauta Gorkija mākslā jaunu — no Tolstoja un Tur- geņeva reālisma atšķirīgu reālismu; pie šīs jaunās — ar strādnieku šķiras cīņu saistītās mākslas tiecās arī pats Londons.