Taču iztikt no literārā darba Londons nevarēja, bet nauda bija vajadzīga gan pašam, gan ģimenei. 1894. gadā Londons bija kurinātājs elektrostacijā, pēc tam bezdarbnieks, kas iztika no gadījuma darbiem, beidzot — «Kellija armijas» kareivis. Tā sauca bezdarbnieku pūli, kas devās karagājienā uz Vašingtonu, lai izcīnītu maizi un taisnību.
Pats Kellijs, cilvēks, kuram piemita zināma vadītāja pievilcība, ne visai skaidri apjauta karagājiena mērķus: viņa politiskie uzskati bija diezgan pretrunīgi un naivi. Bet «Kellija armija» brauca pa dzelzceļiem, kuru īpašnieki nodeva tās rīcībā tukšus vagonus, baidīdamies no ekscesiem un cenzdamies ātrāk tikt vaļā no bezdarbniekiem; tā gāja cauri pilsētām, kuru varas iestādes to pašu apsvērumu dēļ steidzas apgādāt «armiju» ar visu nepieciešamo; tā atpūtās karaspēka nometnēm līdzīgi iekārtotās nometnēs un gāja tālāk. So vareno karaspēku veidoja darba cilvēki, kuri prata uzturēt savās rindās kaut kādu disciplīnu, bija pilni ar cerībām uz sava pasākuma izdošanos. Taču pamazām «armijas» spēki dila, valdības veiklie manevri un organizatoriskās pieredzes trūkums pašā «armijā» tuvināja šķelšanos un sairumu. Londons, kurš soļoja «Kellija armijas» rindās, redzēja gan tās dižuma dienas — karagājiena sākumu, gan kaunpilno galu. Kopā ar daudziem citiem Londons atpalika no «armijas», pārvērtās par vienkāršu «hobo» — par klaidoni, kurš meklē pagaidu darbu, lai izsistos cauri un dotos tālāk pastāvīga darba meklējumos.