Tāpat kā daudzus citus, viņu ielika cietumā par klaidonību; tur jaunietis redzēja, kā viņš pats rakstīja, «šausmīgus cilvēka pazemošanas bez­dibeņus». Savu klaidoņa odiseju viņš vēlāk aprakstīja krājumā «Ceļš». 1895, gadā, atgriezies no cietuma, viņš pieslējās Sociāl'istiskajai strādnieku partijai un sāka dar­boties par propagandistu.

Nevar neatzīmēt, ka Londona neilgā saskare ar «Kellija armiju» bija viņam ļoti svarīgs dzīves posms, kura nozīmi viņš pats varbūt pilnīgi neizprata. Jaunietis pirmo reizi piedalījās lielā tautas masu kustībā, pirmo reizi sadūrās ar tik daudziem darba, nelaimes, trūkuma un cerību biedriem — gāja kopā ar savas šķiras cilvēkiem. Iespē­jams, ka piedalīšanās «Kellija armijas» karagājienā vi­ņam bija līdzvērtīga apzinātai pāriešanai strādnieku šķi­ras rindās. Viņš atradās šajās rindās arī pirms tam, bet savas šķiras spēku viņš īsti sajuta tikai tagad, dienās, kad varenās dzelzceļa sabiedrības labāk piekāpās strād­niekiem nekā uzrīdīja viņiem savus sargus, bet pilsētu varas iestādes koķetēja ar viņiem, nevis mobilizēja iz­daudzināto nacionālo gvardi, kura jau ne vienu reizi vien bija apkaunojusi sevi, asiņaini izrēķinādamās ar tautu.

Bez tam tieši pēc šī karagājiena Londons īsti nopietni saklausīja savu rakstnieka aicinājumu.