Ir jāsaprot, kā Londonu mocīja hroniskais naudas trūkums, verdziskā atkarība no nožēlojamās algas, kuras dēļ viņam bija jāatsakās no lasīšanas un iemīļotā rakstnieka darba. Jaunais cilvēks bija nonācis strupceļā. Viņu gaidīja tā pati neizturamā verdzība. Lūk, kāpēc Londonu, tāpat kā daudzus citus viņam līdzīgus jauniešus, aicināja Klondaika. Tas bija sapnis par iespēju kļūt bagātam, lai būtu laiks sēdēt pie rakstāmmašīnas, lai iedziļinātos žurnālos, atvērtu sev ceļu uz literatūru. Ar savas māsas vīru Šepardu, pavecāku cilvēku, Londons devās tālajā ceļā. Šepards, nobijies" no ceļa grūtībām, atgriezās. Londons turpināja ceļojumu viens. 1897. gada oktobrī viņš kopā ar citiem zelta meklētājiem -pieveica briesmīgo Cilkuta pāreju. Sākās Londona Klondaikas epopeja.
Tā neatnesa jaunajam sapņotājam bagātību, bet apdāvināja viņu ar milzīgu dzīves novērojumu krājumu, lika viņam saskarties gan ar cilvēka varonīgo cīņu pret ziemeļu dabu, gan ar savtīgu cīņu zelta dēļ.