Viņa laika buržuā­ziskās sabiedrības būtība Aļaskas zaņķos, sniegotajos plašumos un klinšu aizās atklājās rakstniekam kailāk un nekautrīgāk nekā jebkur citur. Izārstējis cingu, Londons atgriezās mājās pie ģimenes, kas bija palikusi bez apgād­nieka — bija nomiris patēvs —, un cītīgi atsāka rakst­nieka darbu. 1899. gadā viņš tiešām iekaroja sev vietu amerikāņu žurnālos un avīzēs. Publika ievēroja un iemī­lēja viņa stāstus par ziemeļu dzīvi. Bija beigušies sma­gie darba meklējumu gadi: Londons sāka pelnīt maizi sev un savai ģimenei ar literāta darbu.

Bija pienākuši relatīvas labklājības gadi. 1900. gada pavasarī Londons apprecējās. Jaunajā mājā, uz kuru bija pārcēlusies viņa ģimene, sāka pulcēties jaunā rakstnieka draugi. Londona «ceturtdienas» piesaistīja jaunos San­francisko rakstniekus, māksliniekus, žurnālistus. Londona pulciņā bija cilvēki, kuri padziļināja viņa interesi par so­ciālismu, par sabiedriskās cīņas jautājumiem.

Tajā laikā Londons kļuva par Jūdžina Debsa — lie­liskā Amerikas strādnieku līdera piekritēju. J. Debss, par kuru sirsnīgi rakstījis V. I. Ļeņins, centās radīt kauji­niecisku strādnieku partiju, kura darītu galu pastāvīga­jām domstarpībām un strīdiem Sociālistiskajā strādnieku partijā. Kad Debss stājās viņa radītās jaunās Sociālistis­kās partijas priekšgalā (1901), Džeks Londons piekļāvās tai un izstājās no SSP kopā ar lielāko daļu savu draugu — Oklendas sociālistu. Kā Oklendā vispopulārāko sociālistu oratoru viņu pat izvirzīja par kandidātu pilsētas mēra amatam.