Kādā no sociālistu mītiņiem jau 1899. gadā Džeks Londons bija iepazinies ar Annu Strunsku. Strunska — jauna emigrante, kuras ģimene bija pametusi carisko Krieviju,— palīdzēja Londonam iemīlēt krievu literatūru, kas bija saistījusi viņu arī agrāk.
1902. gada jūlijā tā sauktā Amerikāņu preses asociācija — viena no buržuāziskajām avīžu aģentūrām — ierosināja Londonam braukt par korespondentu uz Dienvid- āfriku, kur gāja uz beigām angļu-būru karš. Londons piekrita, bet nokavēja; nevienādās cīņas novārdzinātie būri kapitulēja. Saņēmis no asociācijas jaunu uzdevumu, rakstnieks palika Londonā, lai piedalītos Edvarda VII kronēšanā.
Nonācis Anglijā, viņš izjuta asu interesi par angļu tautas dzīvi, par Londonas padibeņu dzīvi. Noīrējis istabu galvaspilsētas strādnieku kvartālā, Londons vairākas nedēļas dzīvoja kā parasts darba cilvēks, dalīdamies maizē, naktsmītnē un visās dzīves grūtībās ar trūkumcietējiem, kuri mājoja Anglijas galvaspilsētas graustos. Rakstnieks uzmanīgi jo uzmanīgi pētīja angļu strādnieku materiālos apstākļus, viņu dzīvokļu stāvokli, kultūras līmeni. Savu vērojumu briesmīgos rezultātus viņš publicēja grāmatā «Bezdibeņa ļaudis» (1903) — šajā spožajā reportāžā par kapitālistiskās iekārtas kliedzošajām netaisnībām.