Novembrī rakstniekam kļuva sliktāk. 20. novembra vakarā viņš vēl runāja ar Cārmianu par skolu, kuru viņš gribēja atvērt pie rančo. No rīta viņu atrada bezcerīgā stāvoklī: vai nu viņš bija nejauši ieņēmis pārāk lielu pretsāpju nar­kotiku devu, vai arī tā bija nedaudz aizplīvurota pašnā­vība … «Līdz nāvei noguris» — šos vārdus daudzi bija dzirdējuši no viņa 1916. gada rudenī.

Viņa pēdējais nepabeigtais rokraksts saucās «Sociālista autobiogrāfija». Tajā ir kaut kas līdzīgs nekrologam sev pašam.

II

Lai pilnīgi saprastu un novērtētu Londona da|ļrade.ls nozīmi, jāaplūko viss viņa ceļš no tās virsotnēs, kuFā' jaunā Londona māksliniecisko uzskatu attīstībā bija raksts «Foma Gordejevs», kas publicēts žurnālā «Impres- sions» 1901. gada novembrī.

Sajūsmināts par šo grāmatu, Londons pārliecināti no­sauc Gorkiju par rakstnieku reālistu. «Bet tas (Gorkija reālisms. — Tulk. piez.) ir daudz aktīvāks reālisms par

Tolstoja vai Turgeņeva reālismu. Katrā lappusē tas dzīvo un elpo tik ugunīgā trauksmē, kādu viņi retumis sasniedz. Viņu mantija ir nokritusi uz Gorkija jaunajiem pleciem, un viņš sola to valkāt karaliski.»

«Viņš,» Londons nobeidza savu rakstu par Fomu Gor- dejevu, «pazīst dzīvi un zina, kālab un kā ir jādzīvo.»