Padomāsim par šiem vārdiem, kurus Londons teicis par Gorkiju. Tajos viss ir interesants un tam laikam jauns., Vispirms pareizs ir Londona vispārējais spriedums par Gorkiju: viņš gan turpina, manto labāko, kas bijis veco krievu reālistu daiļradē, gan pārstāv kaut kādu jaunu posmu reālisma vēsturē. To apgalvodams, Londons nebūt neskubināja lasītāju uz seklu Tolstoja, Turgeņeva un Gorkija salīdzināšanu. Nē, runa ir tieši par kvalitatīvi jauno Gorkija meistarības raksturu, kas ievērots ar tik apbrīnojamu iejūtu. Londons nosauc Gorkija reālismu par «daudz aktīvāku» mākslu, kura dzīvo tik «ugunīgā trauksmē», kādas nebija Tolstoja un Turgeņeva reālismā.

Ar meistara gaišredzību Londons saskatīja Gorkija re­ālisma revolucionāro raksturu, atrada viņa daiļradē to īpašību, kura acīmredzot sevišķi imponēja pašam Lon­donam.

Gorkijs savā reālistiskajā mākslā, saka Londons, ir rakstnieks, kurš zina, kālab un kā ir jādzīvo, apzināti cī­nās pret sociālo netaisnību.

Atceroties Gorkija daiļrades vispārējo līmeni ap 1901. gadu, nevaram nebrīnīties par Londona pareizajiem vār­diem. Viņš pacēlās līdz tik dzijām Gorkija novērtējumam tikai tāpēc, ka arī viņa radošie meklējumi gāja pa to ceļu, pa kuru jau droši gāja Gorkijs, Londons arī sap­ņoja par iedarbīgu reālistisko mākslu, kura zina savu mērķi un kuru iedvesmo augsti sociālie ideāli.