Vēl asāk, vēl stiprāk Spensera un Nīčes ideju komplekss skan Londona agrīnajā romānā «Sniegu meita» («/l Daughter of the Snows»; 1902). Protams, šajā grāmatā ir daudz dzīvas burvības, tā atrodama gan Fronas Velzas tēlā, gan varonīgajā cīņā ar skarbo klimatu un nežēlīgajiem tikumiem, kurus galu galā uzvar Londona varoņu cilvēcīgums. Bet kā atbaida Londona pļāpāšana par baltās rases «īpašo misiju»! Cik banāli no cēlsirdīgās un gudrās Fronas mutes skan augstprātīgās Nīčes frāzes! Laikam tikpat muļķīgi izskatās arī viņas iemīļotais kā vikings, kā tāds «gaišmatains bestija», kā Nīče sauca savu iemīļoto «kungu rases» pārstāvja tipu. īstenībā viņi
ir amerikāņu mietpilsoņi, kuri, paklausot jauna rakstnieka gribai, atkārto ne viņam pašam, ne viņiem lāgā saprotamos ska|os vārdus.
Tomēr, atceroties, cik krasi reizēm izpaudās jaunā Londona brieduma trūkums, cik stipri viņu ietekmēja slikti izprastās XIX gadsimta beigu buržuāzisko ideologu ļaunās un kaitīgās grāmatas, mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ka ne jau visos viņa ziemeļu stāstos jūtama šo reakcionāro idejiņu klātbūtne. Londonam taču patiesi izdevies radīt tādu kā jaunu Amerikas ziemeļu eposu: ne velti viņš atceras gan Odiseju, gan senākās Edas dziesmas!