Londona radītais eposs ir dzīvs vēl tagad, tā­pēc ka viņa labāko darbu varoņi nelaimes brīdī ir brāļi, varoņdarba brīdī — uzticami draugi, godīgi dala gan pēdējo garoziņu, gan zelta smilšu sauju, gan nāvi, kuru viņi prot sagaidīt bez baiļu trīsām. Londona varoņu vīrišķības saknes ietiecas tautas priekšstatos par cilvēka cēlumu, tautas ētikā. Tā atdzimst Londonam mežonīga­jos ziemeļos, kur, tāpat kā senos laikos, cilvēks un daba saduras viens pret vienu nogurdinošā un ilgā divkaujā.

Episkas iezīmes skaidri samanāmas arī Londona zie­meļu stāstu stilā. Stāstu episko cikliskumu nosaka tas, ka tie ir it kā liela veseluma fragmenti, Klondaikas epope­jas epizodes. Stāstu personāžus apvieno tas, ka tie visi — gan cilvēki, gan dzīvnieki — piedalās dramatiskajā ek­sistences cīņā, kura risinās uz neparasti izteiksmīgās, bet arī episki atkārtotās ziemeļu ainavas fona. Lakoniski un skopi ir darbojošos personu attēlošanas līdzekļi, ap­ģērba un speciālā ziemeļu aprīkojuma apraksti, nogu­rušo, smagā darbā aizņemto, nežēlīgās dabas izvārdzi­nāto cilvēku žesti un mīmika. Episka ir arī stāstu vārdu māksla; visbiežāk tā ir īsa, enerģiska frāze, kas piesāti­nāta ar darbības tēlojumu un psiholoģisko saturu, kurš dots darbojošos personu rīcībā, nevis viņu dvēseles stā­vokļa analīzē. Secinājums jāizdara lasītājam pašam, jaunā Londona māksla ir tāda, ka lasītājam daudz kas jāizdomā un jāuzzīmē līdz galam, jānoiet līdz galam ceļš, kuru autors viņam tikai norādījis.