1888. gads. Atgriezies no Aļaskas, Džeks Londons atkal ir Oklendā bez graša kabatā. Viņa prombūtnes laikā ir nomiris patēvs; visas rūpes par ģimeni tagad gulstas uz Džeka pleciem. Viņš veltīgi meklē pastāvīgu darbu, iztikdams no gadījuma izpeļņas un dzīvodams pusbadā, bet neaizmirst savu mērķi — kļūt par rakstnieku un neatlaidīgi raksta stāstus, kaldinot meistarību.
1899. gads. Janvārī žurnāls «Overland Monihly» (Sanfrancisko) iespiež Londona stāstu «Par tiem, kas ceļā», bet februārī — stāstu «Baltais klusums». Pamazām Londona stāstus publicē arī citi izdevumi, kas dod viņam iespēju iztikt ar literāro darbu. Džeks Londons lasa zinātniskos darbus socioloģijā, politekonomijā, vēsturē, bioloģijā. Iepazīstas ar buržuāziskā filozofa pozitīvista Herberta Spensera darbiem, kuri nopietni ietekmē Londonu, iedziļinās daiļliteratūras klasiķos un modernajā bcletristikā. Lasa lekcijas sociālistu klubā. Sastop sociālisti Annu Strunsku, kas tajā laikā mācās Stenfordas universitātē. Nosaka sev likumu, kuru vēlāk ievēro visu mūžu, — rakstīt tūkstoš vārdu dienā sešas dienas nedēļā.
1900. gads. Ietekmīgais žurnāls «Atlantic Monthlij» (Bostona) janvārī iespiež Londona stāstu «Ziemeļu odiseja». Londona literārās slavas sākums. Londons atsauc saderināšanos ar Meibelu Eplgarti. Nāk klajā Londona pirmais stāstu krājums «Vilka Dēls» (Bostonā). Aprīlī Londons apprecas ar Elizabeti Madernu, matemātikas skolotāju.