Ar visu to kāda raksturu un dzīvu seju, likteņu un ne­prātīgajā cīņā par zeltu radušos specifisko situāciju ba­gātība!

14»

387

Ziemeļu stāsti atspoguļo arī Londona uzskatu evolū­ciju. Tā, piemēram, aizvien skaidrāk tajos saklausāms

mantrausības nosodījums, aizvien noteiktāk izskan doma, ka cilvēks pārvēršas par zvēru ne vien tajos gadījumos, kad viņam jācīnās par savu dzīvību, bet vēl biežāk — kad viņu apžilbinājis zelta spožums.

Ziemeļu stāstos izvēršas arī indiāņu tēma. Agrīnajos stāstos indiāņi ir balto «vilku» apspiestais un aplaupī­tais «kraukļu» klans, bet pamazām indiāņi Londona epo­pejā it kā atliec plecus, viņu cēlie, viengabalainie rak­sturi stājas pretī balto ierāvēju plēsīgumam un nodevībai. No neveiksminiekiem, kuri nekurn par savu traģisko lik­teni, indiāņi kļūst par karavīriem, kuri vīrišķīgi mēģina aizstāvēt savu kādreizējo brīvību vai atriebties baltajiem ienācējiem. Par to vēstī stāsts «Veco vīru sazvērestība». Parādās stāsti, kuri pilnīgi veltīti ziemeļu indiāņu dzī­vei, apdzied viņu drosmi un godīgumu.