Apmēram ar 1901. gadu Londona daiļradē iezīmējas jauns un ļoti svarīgs posms. Viena no visagrākajām tā izpausmēm ir jau minētais Londona raksts par Fomu Gordejevu, «aktīvā reālisma», augstiem sociāliem mērķiem kalpojošā reālisma programma.
XX gadsimta sākumā, kā jau bija teikts Londona dzīves aprakstā, rakstnieks- tuvinās organizētajai strādnieku kustībai, iepazīstas ar sociālistiskās kustības vareno vērienu visā pasaulē.
«Vairākus gadu desmitus pirms pirmā pasaules kara,» rakstīja Fosters, «strādnieki sociālisti nelokāmi piekopa šķiru solidaritātes politiku streiku laikā, strādnieku šķiras politiskās partijas radīšanas, arodbiedrību demokrātijas attīstīšanas, arodbiedrību organizēšanas pēc ražošanas principa, godīgas arodbiedrību vadīšanas, strādnieku šķi- riskās apziņas audzināšanas, sociālisma sasniegšanas cīņas politiku …» Protams, aplam būtu aplūkot Londona daiļradi šī gadsimta sākumā kā Sociālistiskās partijas politikas tiešu atspulgu visos šajos punktos. Bet labāko šajos gados uzrakstīto Londona darbu galvenais saturs ir pārsteidzoši tuvs daudzām svarīgām problēmām, par kurām raksta Fosters. Daudzos savos šī laika darbos Londons runāja par kapitālisma bojāejas vēsturisko nepieciešamību, par strādnieku šķiras uzvaru, par gaidāmo sociālisma triumfu. Londons kā mākslinieks un publicists aicināja strādnieku šķiru uz vienotību, uz organizētu cīņu, uz solidaritāti, bargi nosodīja renegātus un reformistus.