Lon- dons savos aprakstos daudzināja Jūdžinu Debsu — amerikāņu strādnieku drosmīgo vadoni. Darba cilvēks — vienalga, vai tas ir matrozis īdens, pats Debss, mazais strādnieks stāstā «Atkritējs», meitene Lizija Konolija no konservu fabrikas, pagrīdnieks no «Dzelzs papēža», — kļūst par Londona īsto varoni. Strādnieku šķiras attēlošanā tā laika daiļliteratūrā viņš paveica vairāk nekā jebkurš cits rakstnieks ASV. Demokrātiskā tematika, apgarotā himna darbam, darba cilvēku tēli, plašā ASV sociālās dzīves aina — tas viss saista Londona daiļradi ar amerikāņu literatūras lielo nacionālo tradīciju — ar Volta Vitmena tradīciju. Bet, būdams sava laika rakstnieks, Londons rada varonīgas darba un kapitāla cīņas ainas, ieskicē konkrētus amerikāņu strādnieku šķiras pārstāvjus, kuri apzināti cīnās par sociālistisku nākotni.
Un tomēr arī šajos gados, kad Londons aizvien vairāk domā par strādnieku šķiras lomu, kad viņš aizvien pārliecinātāk runā par to, ka kapitālisms lemts bojāejai, kad viņš aizvien neatlaidīgāk sludina sociālās revolūcijas tuvumu, viņa uzskati ir pretrunīgi un bieži vien nenobrieduši. Londons daudz ko nebija sapratis Kārļa Alarksa mācībā. Līdz ar ticību strādnieku šķiras spēkam un nākotnei viņā mita daudzi reakcionāri aizspriedumi. Viņa priekšstati par strādnieku šķiras partiju un īpaši par tās taktiku un stratēģiju bija panaivi un vedināja viņu, dzimušu romantiķi, kļūdaini domāt, ka priekšrocības ir tādai slepenai sazvērnieku organizācijai, par kādu iztēlota partija «Dzelzs papēdī».