Trulā cilvēka maksātie mesli ir daudz vienkāršāki un vieglāki. Tāds cilvēks piedzeras, līdz zaudē sajēgu. Tad viņš aizmieg dzērāja miegā un, ja arī sapņo, tad kaut ko neskaidru un izplūdušu. Bet intelektuālam cilvēkam Džons Miežagrauds sūta «baltās loģikas» nežēlīgi spilgtos siloģismus. Dzīvi un tās notikumus šāds cilvēks uzlūko ar vācu filozofa žultaino pesimismu. Viņš redz cauri visām ilūzijām. Viņš pārsver un atmet visas vērtības. Labais ir ļauns, patiesība ir krāpšana, un dzīve ir nerrastība. Raugoties no sava rāmā ārprātā augstienēm, viņš ar dieva viszinību dzīvi skata vienīgi ļaunu esam. Sieva, bērni, draugi — viņa loģikas spoži baltajā gaismā tie šķiet māņi un maldi. Viņš redz tiem cauri, domājas saskatām, cik tie vārgulīgi, nepilnīgi, zemiski un nicināmi. Viņu tie vairs nespēj apkrāpt. Tie ir nožēlojami sīki pašcildinātāji, tāpat kā citi sīkmanīši — viendienas mušiņas, kas nodanco savu stundu ilgo mūžiņu. Nekādas brīvestibas tie nepazīst. Tie ir akla gadījuma marionetes. Un viņš — gluži tāpat. To viņš apzinās. Tomēr ir kāda starpība. Viņš saskata, viņš saprot to. Un apjauš savu vienīgo brīvestību: viņš var izlemt savu nāves dienu.