Viņam viss ir kļuvis skaidrs. Galvu mulsinošā prātošana par nemirstību nav nekas cits kā nāves baiļu pārņemtas dvēseles konvulsijas, un iztēle — lai tā trīskārt nolādēta! — spēj pārvērst tās panikā. Šādiem cilvēkiem trūkst nāves instinkta, tie neparko negrib mirt, kad nāves brīdis ir klāt. Tie viļ paši sevi, ticēdami, ka pratīs piemānīt likteni un iegūt sev aizkapa dzīvi nākamībā, lai tad nu citi dzīvie radījumi iznīkst kapa tumsībā vai krematorijas liesmās. Bet viņš, šis cilvēks, savā «baltās loģikas» stundā zina, ka tie tikai māna un viļ paši sevi. Tik un tā visus gaida viens un tas pats. Zem saules nav itin nekā jauna, nav arī tās vārgo dvēseļu kārotās pasaciņas — nemirstības. Šis cilvēks to zina, viņš to pilnīgi apzinās, kad stalti un bez grīļošanās stāv uz abām kājām. Cilvēks ir trausls mehānisms, darināts no miesas, no vīna, 110 gara dzirksts, no saules puteklīšiem un pasaules pīšļiem, kādu laika sprīdi tas darbosies, to labos un lāpīs gan dvēseles, gan miesas ārsti, bet beigu beigās to izmetīs atkritumu kaudzē.
Šādas pārdomas, protams, ir slimas dvēseles murgi, šādus meslus ar iztēli apveltīts cilvēks spiests maksāt par draudzēšanos ar Džonu Miežagraudu.