Man bija pieci gadi, kad es pirmo reizi piedzēros. Tvei­cīgā dienā man- tēvs ara tīrumā kādu pusjūdzi no mājas. Mājinieki maru sūtīja aiznest tēvam spainīti ar alu.

— Tikai pieraugi, neizšļakstini! — šķiroties viņi man piekodināja.

Cik atceros, tas bija tauku glabājamais spainītis — ar platāku augšdaļu un bez vāka. Man steberējot pa ceļu, alus šļācās pār malu un lija man uz kājām. Tā klinkādams, sāku prātot. Alu visi dikti augstu vērtē. Jādomā, ka brī- num garšīgs. Vai gan citādi mājās man nekad neļautu to nobaudīt? Ja lielie man neļauj ko darīt, tad vēlāk ar­vien izrādās, ka tas ir bijis kas ļoti patīkams. Tātad alus arī būs patīkams. Lielajiem var ticēt. Tie jau nu zina. Bez tam spainelis ir pārāk pilns. Alus šļakstās man uz kājām un izlaistās pa zemi. Kam laist mantu zudumā? Neviens jau nezinās, vai -es to ešmu izdzēris vai izlaistījis.

Biju vēl tik maziņš, ka man vajadzēja apsēsties un ievilkt spainīti sev klēpī, citādi netiku tam klāt.