Vispirms es palūkoju putas. Jutos gaužām vīlies. Nekā patīkama nesagaršoju. Acīmredzot putas nav tās labās. Starp citu, garša tām bija pretīga. Tad atminējos redzējis, ka lielie pirms dzeršanas putas kausā atpūš nost. Es iegrūdu seju putās un iestrēbu pabiezo šķidrumu zem tām. Tas nu ne­pavisam nebija garšīgs. Es tomēr padzēros krietni. Tak jau lielie zina, citādi nedzertu. Cik daudz īsti izdzeru, par to grūti spriest, jo pats es biju sīciņš, spainis man klēpī liels un es strēbu no tā, elpu aizturējis un seju līdz ausīm iebāzis putās. Steigšus guldzināju alu tikpat kā riebīgas zāles — šķebinādamies un cenzdamies ātrāk tikt galā.

Atkal dodamies ceļā, es kratījos drebuļos un nospriedu, ka patīkamā garša laikam būs jūtama vēlāk. Garās pus- jūdzes laikā es vēl dažas reizes nobaudīju no spainīša, tiek­damies izjust cerēto labumu. Tad ar šausmām pamanīju, cik daudz alus trūkst spainītī, bet atcerējos redzējis, kā novadējušos alu atkal dabū putainu, paņēmu žagariņu un kūlu atlikumu tikām, kamēr putas pildīja spaineli līdz malām.

Tēvs nekā nepamanīja. Ardams izsviedrējies un izslāpis, viņš iztukšoja spaineli vienā rāvienā, atdeva man tukšo trauku un turpināja aršanu. Es centos klumhurot zirgiem līdzās. Atceros, ka pastreipuļoju un pakritu zirgiem zem pakaļkājām tieši spožo lemešu priekšā, bet tēvs tik spa­rīgi sarāva grožus, ka zirgi gandrīz vai uzsēdās man virsū.