Vēlāk tēvs stāstīja, ka trūcis vēl kādas collas — un lemeši būtu uzšķērduši man vēderu. Kā pa miglu atmi­nos, ka tēvs mani nesa uz rokām un noguldīja zem ko­kiem laukmalē, bet visa pasaule ap mani griezās un šūpo­jās, mani mocīja smags nelabums, kam klāt jaucās ap­ziņa par šausmīgu apgrēkošanos.

Visu pēcpusdienu aizmidzis nogulēju zem kokiem, un, kad tēvs ap saules rietu mani pamodināja, tad, ar mo­kām pietrausies kājās, mājup gausi vilkās galīgi savār­dzis puišelis. Mani māca gurdenums, smagās rokas un kājas vilka pie zemes, bet vēderā nemitīgi vibrēja tādas kā stīgas, kas sniedzās līdz pat rīklei un smadzenēm. Tā vajadzētu justies cilvēkam, kas ieņēmis indi. Un es jau arī biju saindējies.

Turpmākās nedēļas un mēnešus es alum vairs negāju ne tuvumā — tāpat kā virtuves pavardam, pēc tam kad reiz biju pie tā apsvilinājies. Lielajiem tomēr taisnība. Alus neder maziem bērniem. Lielie gan neko neiztaisa, bet viņi jau prot iedzert arī rīcineļļu un visādas tabletes. Es no savas puses lieliski iztiku bez alus. Jā, un līdz pat nāves stundai es mierīgi būtu varējis iztikt bez alus. Taču apstākļi noteica citādi. Pasaulē, kurā es dzīvoju, ik aiz stūra aicinoši māja Džons Miežagrauds. No viņa nekur nevarēja paglābties. Visas takas veda pie viņa. Bet pagāja vēl divdesmit gadu, kuru laikā pastāvīgi tikos ar Džonu Miežagraudu, garām ejot, apsveicinājos un liekulīgi pa­slavēju viņu, un tikai tad man pēdīgi šis nelietis sāka iepa­tikties.