Nākamā saķeršanās ar Džonu Miežagraudu man gadījās septiņu gadu vecumā. Šoreiz vainojama bija mana iz­tēles spēja, un Šai cīniņā es metos aiz bailēm. Mūsu ģi­mene, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, bija pārcēlusies uz jauno rančo Sanmateo apgabalā, kailā, drūmā pie­krastes joslā dienvidos no Sanfrancisko. Tajās dienās tas bija atpalicis, pusmežonīgs novads; un man bieži gadī­jās dzirdēt māti lepojamies, ka mēs esot no vecā ameri­kāņu rauga, nevis nez kādi imigranti — īri un itālieši kā mūsu kaimiņi. Visā mūsu apkaimē mitinājās tikai vēl viena veco amerikāņu ģimene.

Kādu svētdienas rītu es atrados — kā un kāpēc, to vairs neatceros — Morisija rančo. No apkārtējām fermām tajā bija salasījies pulciņš jauniešu. Tur bija arī padzīvojuši vīri, kas dzēra jau kopš rītausmas un daži pat jau kopš iepriekšējā vakara. Morisiji visi bija prāva auguma cil­vēki — ģimenē netrūka garu, muskuļotu dēlu un tēvoču ar smagiem zābakiem kājās, ar resnām dūrēm un dobjām balsīm.

Piepeši meičas sāka spiegt un klaigāt: «Kaujas!» No visām malām saskrēja cilvēki. No virtuves brāzās ārā vīri, kas tur bija dzēruši.