Divi milži ar pietvīkušām sejām un iesirmiem matiem bija ieķērušies viens otram elkoņos. Viens no tiem bija Melnais Mets, kurš — tā visi zināja stāstīt — savā laikā esot nogalinājis divus cilvēkus. Sie- vieši šad tad klusiņām iespiedzās, meta krustus vai skaitīja saraustītus lūgšanu vārdus, aizklājuši acis ar rokām un lūrēdami pa pirkstu starpām. Es gan tā nedarīju. Es, jādomā, biju visjūsmīgākais skatītājs. Varbūt laimēsies — un es dabūšu redzēt, kā nokauj cilvēku! Lai nu kā, vismaz redzēšu īstu vīru kautiņu! Tomēr iznāca liela vilšanās. Melnais Mets un Toms Morisijs tikai turējās viens pie otra un cilāja klucīgos zābakus tādā kā groteskā ziloņu dejā. Tie abi bija pārāk pilni un nemaz nejaudāja kauties. Drīz vien samierinātājiem izdevās abus pierunāt un ievest atpakaļ virtuvē, lai tur nostiprinātu jaunu draudzību.
Drīz virtuvē visi buldurēja vienā laidā, klaigādami un smiedamies kā jau daždien pie svaiga gaisa raduši plat- krūšu vīri, kad viskijs aiztraucis viņu nerunību. Bet es, septiņu gadu zeperis, kam sirds aiz satraukuma vai pa
muti kāpa ārā un augums bija sasprindzis kā briedēnam, kas nupat grasās bēgt, lūrējos gar vaļējām durvīm un izbrīnīts vēroju, cik dīvaini uzvedas pieaugušie. Pārsteigts noskatījos, kā Melnais Mets ar Tomu Morisiju, iepletušies pāri galdam un rokām apskāvuši viens otra kaklu, birdināja sirsnīgas asaras.