4. Dzīres virtuvē turpinājās, un meičas ārpusē kļuva nemierīgas. Viņas zināja, ar ko tāda dzeršana mēdz beigties, un bija pārliecinātas, ka nupat notiks kas nelāgs. Meičas protestēdamas sprieda, ka šīs nevēloties būt klāt, kad te kas iešot vaļā, un kādas ieteica doties uz četras jūdzes attālo lielo itāliešu rančo, kur varēšot padancot. Tūdaļ jaunieši sadalījās pa pāriem — puisis ar meiču — un posās projām pa smilšaino ceļu. Katram puisim pie sāniem bija viņa sirdspuķīte — varat droši ticēt septiņgadu zeperim, tāds prot ausīties un labi pārzina visas sirdslietas savā apkaimē. Pie tam lieciet vērā — es taču arī biju puisis ar meiču pie sāniem! Man līdzās bija piestājusi maza īru meitenīte apmēram manos gados. Mēs bijām vienīgie bērni, kas piedalījās šajā spontānajā dēkā. Vecākajam no pāriem varēja bīit gadu divdesmit. Pārējās knīpas varēja skaitīt gadus četrpadsmit vai sešpadsmit, bet šķītās sev pilnīgi pieaugušas un lepni gāja līdzās saviem puišiem. Mēs ar īru meitenīti bijām nesalīdzināmi jaunāki par citiem un soļojām roku rokā, kaut gan reizēm, atdarinādams mūsu vecākos biedrus, arī es apliku roku viņai ap viduci. Tikai tā soļot bija neērti. Tajā saulainajā svētdienas rītā jutos varen lepns savā garā, kājodams līdz ar citiem pa vienmuļo ceļu starp kāpām. Man arī ir sava meiča, un es esrnu mazs vīrs!