Itāliešu rančo saimnieki bija neprecēti ļaudis. Mūsu apciemojums tika apsveikts ar sajūsmu. Visiem tūdaļ pielēja bieza stikla tējglāzes ar sarkanvīnu un no garās ēdamistabas izvāca dažas mēbeles, lai atbrīvotu vietu dejošanai. Jaunie puiši dzēra vīnu un dejoja ar savām meitenēm, jo kāds spēlēja akordeonu. Man šī mūzika šķita dievišķīga. Nekad vēl nebiju dzirdējis kaut ko tik brīnum jauku. Itāliešu jauneklis, kas gādāja šo mūziku, arī reizēm piecēlās padejot un, ar rokām apņēmis savu meiteni, spēlēja akordeonu tai aiz muguras. Brīnumu man te bija bez sava gala. Es nedejoju, bet sēdēju pie galda un, acis iepletis, vēroju pārsteigumu pilno dzīvi ap sevi. Tādam mazam knauķim kā man šai dzīvē bija vēl tik daudz, ko mācīties. Laikam ritot, īru puiši jau paši ielēja sev vīnu, un jautrība sita augstu vilni. Ievēroju, ka puiši sāk streipuļot, dažs pat nogāzās dejodams, un kāds jauneklis bija ielīdis kaktā un aizsnaudies. Viena otra meitene šķita apvainojusies un grasījās doties mājup, bet citas meičas apmierinātas smēja vienā laidā, neko nebēdādamas un nogaidīdamas, kas vēl notiks.
Mūsu namatēvi itālieši tika piedāvājuši vīnu arī man, tāpat kā citiem, bet es atteicos. Man pietika ar pieredzi alus dzeršanā, un nejutu ne mazākās vēlēšanās papildināt savas zināšanas par šo vielu vai kādu citu tai līdzīgu.