Par nelaimi, jauns itālietis Pīters, liels palaidnis, ievē­rojis mani vientuļu sēžam pie galda, pēkšņi iedomājās mani uzmundrināt un, līdz pusei pielējis glāzi ar vīnu, pasniedza to man. Viņš sēdēja aiz galda man tieši pretī. Es atteicos. Viņa seja bargi saviebās, un viņš no jauna uzstājīgi pastiepa man preti vīna glāzi. Un tad mani sa­grāba šausmīgas bailes — kāpēc, tas man jāpaskaidro tuvāk.

Manai mātei bija savas teorijas par dzīvi. Pirmām kār­tām, viņa bija cieši pārliecināta, ka visi cilvēki ar melniem matiem un melnām acīm ir blēži. Lieki paskaidrot, ~yka mana māte bija gaišmate. Otrām kārtām, viņa uzska­tīja, ka melnacainie romāņu tautību piederīgie visi bez iz­ņēmuma ir viegli aizvainojami, neuzticami un asinskāri. Neskaitāmas reizes biju dzirdējis no viņas lūpām nostās­tus par pasaules dīvainībām un baismām, un allaž viņa apgalvoja: ja kāfls apvainos itālieti — kaut vai mazlietiņ un gluži nevilšus, tad itālietis katrā ziņā atriebsies, iegrūz- dams tam dunci mugurā. Tas viņai bija iemīļots teiciens: «Iegrūdis tev dunci mugurā!»

Kaut gan šorīt vēl biju dedzīgi kārojis redzēt, kā Mel­nais Mets nogalina Tomu Morisiju, tomēr nepavisam ne­vēlējos šejienes dejotājiem demonstrēt ainu, kā duncis rē­gojas manā mugurā. Vēl taču nebiju iemācījies atšķirt faktus no teorijām. Nešaubīgi ticēju savas mātes ieskatiem par itāliešu raksturu.