Un tomēr — kā labāk pateikt? — es jutos pacilāts, biju lieliskā noskaņojumā, galvā tāda patīkama dūkoņa.
— Tiklīdz sievietes iegūs vēlēšanu tiesības, tās tūdaļ nobalsos par alkohola aizliegumu, — es klāstīju. — Tikai viņas, vienīgi viņas — mūsu sievas, māsas un mātes — būs tās, kas iegrūdīs zārkā Džonu Miežagraudu …
— Bet es domāju, ka tu esi Džona Miežagrauda draugs, — Cārrniana iestarpināja.
— Esmu gan. Tas ir, biju. Nē, neesmu. Nekad neesmu bijis. Kad esam kopā un šķietamies tie labākie draugi, tieši tad esmu viņa lielākais nedraugs. Viņš taču ir meļu karalis. Viņš sludina taisnību un patiesību. Cildenākais ceļabiedrs, ar kuru kopā tu jūties dieviem līdzīgs. Bet viņš taču ir apvienībā ar Ģilteni! Viņa rādītais ceļš ved uz atkailinātu patiesību un uz nāvi. Viņš sniedz gan apskaidrotas atklāsmes, gan neprāta murgus. Viņš ir naidā ar dzīvi un māca aizkapa gudrības. Asiņains slepkava, kas nogalina mūsu jaunatni!
Cārrniana raudzījās manī un acīm redzami netika skaidrībā, kur es šādas domas rāvis.
Es tikai traucu vien tālāk. Kā jau teikts, jutos pacilāts. Manās smadzenēs katra doma bija savā vietā. Katra doma pilnā gatavībā dežurēja pie savas celles durvīm — gluži kā cietumnieks, kas pusnakts stundā gaida uz bēgšanas brīdi. Un katra doma bija vesela atklāsme — skaidra, nepārprotama, pārliecinoša.