Alkohols apgaismoja manas smadzenes ar žilbinoši spožu gaismu. Džons Miežagrauds trauktin traucās klāstīt patiesības, gatavs atklāt savus visdziļākos noslēpumus. Bet es biju viņa runasvīrs. Pagājušo dienu atmiņas gūzmām blīda man acu priekšā, tūdaļ kārtodamās glītās rindās — gluži kā karavīri parādes laukumā. Man atlika tikai izvēlēties un paņemt. Es pilnībā pārvaldīju savu domu gaitu, vārdu krājumu un bagātīgo dzīves pieredzi, pratu nekļūdīgi izraudzīties faktus un meistarīgi veidot no tiem kopējo ainu. Tā Džons Miežagrauds māk kārdināt un valdzināt: viņš liek joņot prāta kaprīzēm, čukst priekšā nojausmas par liktenīgām patiesībām, ievij krāšņi zaigojošas iztēles ainas cilvēka ikdienas pelēcībā.
Attēloju Cārmianai savu dzīves gaitu un izskaidroju sava rakstura izveidošanos. Alkoholisms man nav iedzimts. Sākotnēji man nebija nekādas organiskas tieksmes pēc alkohola. Sinī ziņā mana attīstība ir pilnīgi normāla. Kāre pēc dzeršanas iegūta vēlāk. Iegūta ar mokām un ciešanām. Sākumā degvīns man šķita šausmīgi pretīgs, daudz šķebīgāks par jebkurām dakteru zālēm. Pat tagad vēl neciešu tā garšu. Dzeru tikai reibuma pēc. Bet laikā no piecu gadu vecuma līdz divdesmit pieciem gadiem vēl nebiju iemācījies kārot pēc šī reibuma. Divdesmit gadu biju spiests ar grūtībām radināties, lai organisms pārvarētu pretīgumu pret degvīnu un lai es no tiesas sāktu kārot pēc alkohola.