Īsumā pārstāstīju par savām pirmajām saskarēm ar reibinošiem dzērieniem, attēloju, kā pārcietu pirmās paģi­ras, un atkārtoti uzsvēru faktoru, kas mani arī pēdīgi pie­vārēja, — proti, ka alkohols allaž bijis viegli pieejams. Un ne tikai viegli pieejams — ikviena izprieca manā jaunības attīstības posmā dzītin dzina uz to. Vienalga, vai biju avīžu zēns ielās, jūrnieks, zeltracis, svešu zemju klaiņo- tājs, ikreiz, kur vien vīri sanāca kopā, lai aprunātos, pa­jokotos, palielītos, paspēkotos, vārdu sakot, atpūstos, aiz­mirstot nogurdinošo dienu un nakšu nomācošos pūliņus, — ikreiz tie sanāca kopā pie glāzes. Krogs arvien bija sa­draudzības vieta. Ļaudis pulcējās krogā, gluži kā aizvēs­tures posma cilvēki mēdza salasīties ap ugunskuru mi­dzeņa vai alas priekšā.

Atgādināju Cārmianai Klusā okeāna dienvidu salu laivu būdas, kurās viņai tika liegts ieiet, jo tajās pinkainie cil­vēkēdāji mēdza nošķirties no cilts sievietēm, lai dzīrotu un dzertu paši vien; viņiem šīs būdas bija svētums, sie­vietēm — tabu, kura pārkāpšana draudēja ar nāvi. Arī man jaunības gados krogs līdzēja izbēgt no sieviešu sīku­mainās aizgādnības un nokļūt plašajā, brīvajā vīru pa­saulē. Visi ceļi veda uz krogu. Tūkstoši romantikas un dēku ceļu satecēja krogā un no turienes pašķīrās pa visu tālo pasauli.