— Galvenais ir un paliek tas, — es nobeidzu savu sprediķi, — ka dziņu pēct alkohola manī atraisīja tieši šis fakts: degvīns arvien bija pieejams. Nemaz nekāroju pēc tā. Pat smējos par to. Bet te nu es galu galā esmu — nelabojams dzērājs. Divdesmit gadu pagāja, kamēr pieradinājos dzert, un vēl desmit gadu man vajadzēja, lai sāktu kārot pēc dzeršanas. Taču šīs kāres apmierināšana neved ne pie kā laba. Pēc dabas esmu miermīlīgs un jautrs cilvēks. Bet, staigādams kopā ār Džonu Miežagraudu, izciešu visas pesimisma elles mocības.
Tomēr, — steidzu piemetināt (es arvien steidzos ko piebilst), — gods, kam gods pienākas, Džons Miežagrauds vienmēr saka patiesību. Taču tur jau tā nelaime. Tā saucamās dzīves patiesības nemaz nav patiesas. Tie ir meli, kas nepieciešami dzīvības uzturēšanai, un Džons Miežagrauds šos melus atmasko.
— Un dzīvībai tas par labu nenāk, — Cārrniana atsaucās.
— Pilnīgi pareizi, — attraucu. — Te jau sākas visīs« tākā elle. Džons Miežagrauds iet rokrokā ar nāvi. Tālab es arī šodien nodevu balsi par labojuma projektu. Pašķirstījis savas dzīves grāmatas sākuma lappuses, atskārtu, ka tikai vieglā piekļūšana pie glāzītes novedusi mani līdz kārei pēc tās. Tici man, tikai samērā nedaudziem alkoholisms ir jau iedzimts. Par alkoholiķi es uzskatu cilvēku, kura organisms vairs nevar iztikt bez dzeršanas un kurš nepretodamies paļaujas šai tieksmei.