Lielākā tiesa piera­duma dzērāju sākumā nemaz nav kārojuši pēc alkohola, gluži otrādi — jutuši riebumu pret to. Ne jau pirmā, ne arī divdesmitā vai simtā glāzīte iesvēlusi viņos šo kāri. Viņi vienkārši ir iemācījušies dzert, gluži tāpat kā iemā­cās smēķēt, — smēķēšanu gan ir vieglāk iemācīties nekā dzeršanu. Un iemācījās viņi tāpēc, ka degvīns visur ir pie rokas. Sievietes labi zina, kā tas notiek. Viņām taču par to visu jāsamaksā — sievām, māsām un mātēm. Un, ja viņas reiz dabūs balsstiesības, viņas noteikti balsos par sauso likumu. Un labākais šinī sakarībā ir tas, ka tad nā­kamajām paaudzēm vairs šādu grūtību nebūs. Alkohols nebūs pieejams, pie tā pierast nevarēs, un neviens arī ne­izjutīs alkohola trūkumu. Tas nozīmē pilnvērtīgu dzīvi vi­siem zēniem, kas vēl dzims un pieaugs par vīriem, — ak, un vēl pilnvērtīgāku dzīvi visām meitenēm, kas piedzims un izaugs, lai nodzīvotu mūžu kopīgi ar šiem jaunajiem vīriem.

—   Kālab tu par to neuzraksti šo nākamības jauno vīru un sieviešu labā? — Cārrniana riovaieāja. — Uzraksti tā, lai palīdzētu sievām, māsām un mātēm izvēlēties ceļu, kāds tām ejams, kad būs ieguvušas balsstiesībasl

—   Ak «Alkoholiķa memuārus»? — Es ņirdzīgi nosmē- jos; pareizāk sakot, ņirgājās Džons Miežagrauds, jo viņš taču sēdēja man līdzās pie galda, pildīdams mani ar šo tīksmo cilvēkmīlestības reibuli, un Džons Miežagrauds mīl izķēmot smaidu par ņirgu, pie tam bez kāda brīdinājuma.