— Nē, — Cārrniana atteica, nelikdamās zinis par Džona Miežagrauda rupjībām, kā jau daudzas sievietes iemācījušās darīt, — tu taču pats sevi attēloji ne kā labprātīgu alkoholiķi, bet tikai kā ieraduma dzērāju, kas ilgu gadu ciešā saskarē smalki iepazinies ar Džonu Miežagraudu. Apraksti to un nosauc šo darbu: «Memuāri par alkoholu».
II NODAĻA
Pirms sāku rakstīt, man jālūdz lasītājs uzklausīt mani ar līdzcietību un, tā kā līdzcietība sakņojas izpratnē, tad censties izprast mani, kā arī cilvēkus un notikumus, par kuriem rakstīšu. Pirmām kārtām jāaizrāda, ka esmu rūdīts dzērājs. Man nav organiskas tieksmes pēc alkohola. Neesmu arī muļķis. Neesmu cūka. Dzeršanas ābeci esmu iepazinis no A līdz Z un protu dzert ar mēru. Nav vēl gadījies, ka mani vajadzētu stiept uz gultu. Nekad es nestaigāju streipuliski. īsi sakot, esmu parasts vidusmēra cilvēks un dzeru, kā mēdz dzert visi parasti vidusmēra cilvēki. Tātad uzsveru: es rakstīšu par alkohola ietekmi uz parastu vidusmēra cilvēku. Nedomāju ne aizstāvēt, ne attēlot pārmērībās kritušos alkohola narkomānus, jo pasaulē to ir niecīgs mazākums.