Plašā mērogā runājot, pastāv divi dzērāju tipi. Viens no tiem ir cilvēks, kādu mēs visi pazīstam, — pastulbs, aprobežots, ar iesūnojušām smadzenēm, kurās rosās vārgas domiņas; tāds cilvēks mēdz izplatu soļot uz grīļīgām kājām, bieži vien ieveļas ielas notekā un pārdzēries redz zilas pelītes vai rozā ziloņus, šis tips dod neizsmeļamu vielu anekdotēm joku žurnālos.
Otrais dzērāju tips apveltīts ar bagātīgu iztēli. Pat vis- tīksmīgākajā reibuma pakāpē viņš soļo stalti un turas dabiski, nekad nestreipuļo«un negāžas no kājām, arvien apzinās, kur atrodas un ko dara. Noreibušas ir viņa smadzenes, nevis ķermenis. Viņa runā kūsā asprātības, draugu pulkā viņš ir neaizstājams jokotājs. Ja arī viņam rādās murgi, tad tās ir intelektuālas, harmoniskas atklāsmes, stingri loģiskas vīzijas, kas reizēm izpaužas siloģismu formā. Šādā stadijā viņš mēdz noraut dzīvei tās veselīgo ilūziju čaulas un izmisis atskārš, ka viņa dvēseli žņaudz nepieciešamības dzelžu josta. Sajā stundā tad Džons Miežagrauds parāda savu izsmalcināto viltību. Iegāzties notekā var katrs — tas ir vieglāk par vieglu. Bet smags un nežēlīgs pārbaudījums cilvēkam ir stāvēt stingri uz abām kājām un atskārst, ka visā izplatījumā viņam piešķirta tikai viena vieniga brīvestība — proti, pašam izlemt savu nāves dienu. Šī cilvēkam ir viena no «baltās loģikas» stundām (kādu būs vēl daudz), kad viņš apjauš, ka spēj izzināt tikai dzīves likumus, bet nekad nespēs izprast tās jēgu. Šī ir briesmu stunda. Cilvēks sper soli uz takas, kas ved lejup kapā.