Kādu brīdi Pīters un Betija netika laukā no pūļa, kas saslēdzās aiz viņas, un tā nu Margareta atradās viena pati šo cilvēku vidū. Tie bija Spānijas sūtņa de Ajalas gvardes vīri, slaveni ar savām patvaļī- bām, jo viņi jutās droši, ka viņu kungs tos allaž spēs aizstāvēt. Turklāt šobrīd gandrīz visi viņi bija vairāk vai mazāk piedzē­rušies.

Viens no tiem — garš, sarkanmatains skots, ko šis garīdznieks un diplomāts bija atvedis sev līdz no Skotijas, kur arī bijis par sūtni, — ieraudzījis savā priekšā jaunu un skaistu sievieti, nolēma viņu tuvāk aplūkot un šai nolūkā ķērās pie rupjas kara viltības. Izlikdamies, ka paklupis, viņš, it kā tvarstot pēc atbalsta, sagrāba Margaretas apmetni un spēji atrāva to vaļā, atsegdams viņas daiļo seju un graciozo stāvu.

—   Dūjiņa, puiši, kāda dūjiņa! — viņš kliedza aiz dzēruma pie­smakušā balsī. — Tā atlidojusi šurp, lai dāvātu man skūpstu. Un, ar garajām rokām apķēris Margaretu, dzīrās pievilkt sev klāt.

—  Pīter! Palīdziet man, Pīter! — kliedza Margareta, nikni cīnī­damās sarkanmatainā skavās.

—    Nekliedz, nekliedz, manu skaistulīti — sacīja piedzērušais, skots. — Ja gribi piesaukt svēto, tad Andrejs nemaz nav sliktāks par Pēteri. — Apkārtstāvošie, kas saprata viņa asprātību, sāka smieties, jo šā vīra vārds bija Endrjū.