— Tu man patīc, Pīter Broum, kaut gan nav šaubu, ka tu mani ienīsti.
— Nē, majestāte! Kamēr bija dzīvs Ričards, es cīnījos par viņu. Ričarda vairs nav, un, ja būs vajadzīgs, es cīnīšos par Henriju, jo esmu anglis un kalpoju Anglijas karalim.
— Labi teikts. Tu man vēl vari būt noderīgs, un es neturu uz tevi ļaunu prātu. Jā, bet vai tad tu šādā veidā domā cīnīties par mani — traucēdams mieru un kārtību manā pilsētā un sariebdams maniem labiem draugiem spāniešiem?
— Majestāte, jūs zināt, kas te notika.
— Es zinu, ko tu man stāstīji, bet kas var to apliecināt? Vai tu, jaunava, tirgotāja Kastela meita?
— Jā, majestāte. Cilvēks, ko mans brālēns nogalināja, apgājās ar mani nekrietni, kaut gan es nekā ļauna nedarīju, vienīgi gaidīju šeit, lai redzētu jūsu žēlastību. Paraugieties uz manu saplēsto apmetni.
— Nav nekāds brīnums, ka viņš nogalināja šo vīru tādu acu dēļ kā tavējās. Bet šis liecinieks var būt nepatiess. — Karalis atkal pasmaidīja un piebilda: — Vai neviena cita nav?
Betija pagājās uz priekšu, lai runātu, bet d'Agilars pasteidzās pirmais, noņēma cepuri, paklanījās un angliski sacīja:
— Jūsu žēlastība, liecinieks ir. Es visu redzēju. Sis drošsirdīgais džentlmenis nav vainīgs. Vainīgi bija mana tautieša de Aja- las kalpotāji, vismaz sākumā, un vēlāk iznāca ķilda.
Tagad sarunā iejaucās sūtnis de Ajala, dusmīgi pieprasīdams gandarījumu par nogalināto gvardu un piedraudēdams, ka, to nesaņēmis, viņš ziņošot par šo notikumu Spānijas karalim un karalienei, lai majestātes zinātu, kā ar viņu ļaudīm apietas Londonā.