To dzirdot, Henrijs sadrūma, jo, lai nu ko, bet aizvainot Ferdinandu un Isabellu viņš negribēja.
— Tu esi izdarījis ļaunu darbu, Pīter Broum, — viņš sacīja, —un par to jālemj manam tiesnesim. Līdz tam laikam būs prātīgāk tevi paturēt drošā vietā, — un karalis pagriezās, it kā gribētu dot pavēli Pīteru apcietināt.
— Majestāte, — iesaucās Pīters, — es dzīvoju mastera Kastela mājā Holbornā un nekur nebēgšu!
— Kas par to uzņemsies atbildību? — karalis jautāja. — Un kas var galvot, ka tu pa ceļam atkal neuzrīkosi kautiņu?
— Es uzņemos atbildību, jūsu žēlastība, — mierīgi sacīja d'Agilars, — ja jaunā lēdija atļaus man pavadīt viņu un viņas brālēnu līdz mājām. Un man liekas, — viņš klusu piebilda, — ka kautiņš drīzāk var izcelties tad, ja šim cilvēkam neļaus iet un vedīs viņu uz cietumu.
Henrijs pavērās uz pūli, kas bija sapulcējies apkārt un noraudzījās šai ainā, un ļaužu sejās saskatīja kaut ko tādu, kas mudināja viņu piekrist d'Agilaram.
— Lai notiek, marķīz, — viņš sacīja. — Man ir jūsu un Pītera Brouma godavārds, ka viņš ieradīsies, ja tiks izsaukts. Lai mironi novieto abatijā līdz rītam, kad šo lietu izmeklēs. Ekselence, sniedziet man savu roku! Man ir svarīgāki jautājumi, par ko gribu ar jums parunāt, iekams mēs dodamies pie miera.