Kad karalis aizgāja, Pīters pagriezās pret vīriem, kas bija at­steigusies viņam palīgā, un jo sirsnīgi tiem pateicās. Tad viņš sacīja Margaretai:

—   Iesim, māsīc! Pagaidām tas ir beidzies, un jūsu vēlēšanās redzēt viņa žēlastību ir piepildījusies. Jo drīzāk jūs atgriezīsieties mājās, jo mierīgāks būs man prāts.

—   Protams, — atbildēja Margareta. — Es esmu redzējusi vai­rāk, nekā būtu gribējusi. Bet, pirms mēs aizejam, pateiksimies spāņu senjoram … — viņa saminstinājās.

—   D'Agilaram, lēdij, — vismaz esmu pazīstams ar šo vārdu, — teica spānietis savā izkoptajā balsī, zemu paklanīdamies un neno- laizdams acu no Margaretas daiļās sejas.

—   Senjor d'Agilar, es un mans brālēns Pīters Broums esam jums ļoti pateicīgi, jo varbūt jūs izglābāt viņa dzīvību. Vai ne, Pīter? Ak, un ari mans tēvs būs jums pateicīgs!

—   Jā, es viņam ļoti pateicos, — Pīters mazliet īgni sacīja, — taču ne par dzīvības glābšanu. Sai ziņā es paļāvos vienīgi uz savu roku un savu draugu zobeniem. Arlabunakti, ser!

—   Es baidos, senjor, — d'Agilars smaidot iebilda, — ka mēs vēl nevaram šķirties. Jūs aizmirstat, ka esmu galvojis par jums. Tādēļ man jāpavada jūs līdz mājām, lai varētu apliecināt, kur jūs dzīvojat. Un varbūt tā būs ari drošāk, jo mani tautieši ir atriebīgi un, ja jūs iesiet vieni, var ceļā jums uzglūnēt.