Redzēdama, ka Pīters vēl arvien negrib pieņemt spānieša pava- donību, Margareta aši sacīja:
— Jā, tā tiešām būs visprātīgāk, un arī manam tēvam tas patiktos. Senjor, es jums rādīšu ceļu. — Un kopā ar d'Agilaru, kas galanti piedāvāja dāmai elkoni, viņa sāka naski soļot uz priekšu, tā ka Pīteram ar māsīcu Betiju neatlika nekas cits kā sekot.
Tā viņi četratā gāja pa krēslainajiem laukiem un šaurajām ielām, kas atradās starp Vestminsteru un Holbornu. Pa priekšu tipināja Margareta blakus savam staltajam kavalierim, ar kuru viņa drīz vien jau dzīvi tērzēja spāniski, jo aiz iemesliem, kas vēlāk tiks paskaidroti, labi prata šo valodu, bet aizmugurē, joprojām nesdams rokā skota zobenu un gauži sapīcis, soļoja Pīters Broums ar elkonī ieķērušos skaisto Betiju.
Džons Kastels dzīvoja pie galvenā Holbornas ceļa lielā mājā ar daudziem frontoniem un piebūvēm. Aiz mājas bija dārzs, apjozts
ar augstu mūra žogu. Senlaicīgās ēkas ielas pusē atradās tirgotava, preču noliktava un kantoris, jo Kastels bija bagāts tirgonis — neviens pat īsti nezināja viņa bagātības apmērus—, karaļa licences īpašnieks, kas veda pārdot uz Spāniju vilnas drānas un citas mantas un ar saviem kuģiem no turienes piegādāja smalku, neapstrā- .