dātu jēlvilnu apstrādāšanai Anglijā. Viņš ieveda samtu, zīdu un vīnus no Granadas, skaistus, inkrustētus Toledo tērauda ieročus. Dažkārt viņš tirgojās arī ar sudrabu un varu no kalnu raktuvēm, jo bija tiklab tirgotājs kā baņķieris vai, pareizāk sakot, bagātnieks, kas pēc savu darījumu rakstura tais laikos atbilda šim jēdzienam.

Runāja, ka zem viņa tirgotavas esot kazemātiem līdzīgas dārgu mantu noliktavas ar biezām akmeņu mūra sienām un dzelzs durvīm, pa kurām zagļi netika iekšā. Tas tā varēja būt. Sai lielajā mājā, kas Plantagenetu [4] laikos bija bijusi kāda dižciltīga augstmaņa no­cietināta pils, noteikti atradās slepenas telpas, par kurām zināja tikai pats Kastels, jo neviens cits, pat ne viņa meita vai Pīters, ne­kad nepārkāpa to slieksni. Viņa kalpotāju vidū bija prāvs skaits- spēcīgu vīru, kas zem apģērba nēsāja dunčus vai zobenus un naktīs modri uzraudzīja māju, lai viss būtu kārtībā. Dzīvojamās istabas*"' kur mita Kastels, viņa meita Margareta un Pīters, bija plašas un ērtas, ar jaunu ozolkoka paneļu apšuvumu pēc Tjūdoru modes un dziļaiļu logiem pret dārzu.

Kad Pīters un Betija pienāca pie mājas durvīm, kas veda dzīvo­jamās telpās, Margareta un d'Agilars acīmredzot jau bija paguvuši ieiet iekšā, jo viņus nekur nemanīja un durvis bija ciet. Uz Pītera skaļo klauvējienu sulainis tās atvēra, un viņš cauri vestibilam jeb priekšnamam devās uz halli, jo tur bija dzirdamas balsis.