— Tieši tādēļ es esmu šeit, senjora! Kaut arī man šķiet, ka tādam vīram kā jūsu brālēns, kas var piesaukt sev palīgos vai pusi Londonas, mana palīdzība nav sevišķi nepieciešama. Taču paklausie-' ties! Anglijas galmā ir divi manas zemes sūtņi — de Ajala, kuru Pīters Broums apvainoja, un doktors de Puevla, karaļa draugs. Lai cik dīvaini tas būtu, de Puevla neieredz de Ajalu. Toties viņš mīl naudu un neatsakās no izdevības to saņemt. Ja tiks celta apsūdzība pret šā skandāla vaininieku, to droši vien darīs nevis garīdznieks de Ajala, bet de Puevla, kas pazīst jūsu tiesas un likumus, tātad … vai jūs saprotat mani, senjor Kastei?
— Jā, — tirgotājs atbildēja, — bet kā lai es rīkojos? Ja es de Puevlam piedāvāšu naudu, viņš tikai prasīs vēl un vēl.
— Redzu, jūs pazīstat viņa ekselenci, — d'Agilars sausi piezīmēja. — Jums taisnība, naudu nevajag piedāvāt. Jāpasniedz dāvana, pēc tam kad būs dabūta oficiāla piedošana, ne ātrāk. O, de Puevla zina, ka Džona Kastela vārdam Londonā ir tikpat laba slava kā starp Granadas ebrejiem un neticīgajiem vai Seviljas tirgotājiem. Abās šais pilsētās esmu dzirdējis to pieminam.
Šie d'Agilara vārdi lika Kastela acīm iedzirkstīties, bet viņš tikai noteica:
— Var jau būt. Bet kā lai es satiekos ar de Puevlu, senjor?
— Ar jūsu atļauju es uzņemos visu nokārtot. Cik jūs būtu ar mieru izdot, lai glābtu mūsu draugu no nepatikšanām? Piecdesmit zelta angelu?