Iepretim viņiem stāvēja Džons Kastels — plecīgs vīrs pāri piec­desmitiem, ar tumšu bārdu, viediem, asiem sejas vaibstiem un caur­urbjošām, melnām acīm. Te, savas mājas noslēgtībā, viņš bija ģērbies ļoti greznā, ar visdārgāko kažokādu rotātā tērpā, ko apjoza zelta ķēde, kuras sprādzē mirgoja briljants. Kad Kastels rosījās pa

tirgotavu vai sēdēja kantori, viņš allaž valkāja tik vienkāršas drā­nas kā neviens cits Londonas tirgotājs, bet, sirdī mīlēdams grez­nību, bija paradis vakaros to sev atļauties, kaut arī tad viņu ne­viens neredzēja. Pēc Kastela pozas un sejas izteiksmes Pīters uz­reiz noprata, ka viņš ir ļoti satraukts. Izdzirdējis Pītera soļus, Kastels aši apsviedās un tūlīt savā skaidrajā, noteiktajā balsī viņu uzrunāja.

—   Kas man jādzird, Pīter? Tu esot nogalinājis cilvēku pils vārtu priekšā? Skandāls! Publisks kautiņš, kas gandrīz novedis pie lielas asinsizliešanas starp angļiem ar tevi priekšgalā un viņa ekselences de Ajalas miesassargiem. Karalis gribējis tevi apcietināt, bet šis senjors par tevi galvojis. Vai tas viss ir taisnība?

—  Jā gan, — Pīters mierīgi atbildēja.

—   Tad es esmu pazudis, mēs visi esam pazuduši! Ak, lai nolā­dēta tā stunda, kad es pieņēmu savā mājā vienu no jūsu asinskārās cilts! Nu, ko tu teiksi?

—  Vienīgi to, ka man gribas paēst vakariņas, — Pīters sacīja.

— Tie, kas sākuši šo stāstu, var to ari pabeigt, jo, kā rfedzu, viņu mēles ir lokanākas nekā manējā, — viņš uzmeta piktu skatienu Margaretai. Tā skaļi iesmējās, un pat nopietnais d'Agilars pa­smaidīja.

—   Tēvs, — iejaucās Margareta, — nedusmojieties uz brālēnu Pīteru, kura vaina ir vienīgi tā, ka viņam pārāk spēcīga roka.