Es esmu vainīga pie visa, jo pret viņa un Betijas gribu vēlējos palikt tur, lai redzētu karalit un tad … tad šis neģēlis, — meitenes acis pārplūda ar kauna un dusmu asarām, — sagrāba mani un Pīters notrieca viņu zemē, un pēc tam, kad viņš uzbruka ar zobenu, Pīters viņu nosita ar savu nūju … un tad notika viss pārējais.

—   To jūs lieliski nostrādājāt, — savā labskanīgajā balsī ar svēš- zemniecisku akcentu ierunājās d'Agilars. — Es visu redzēju un biju pārliecināts, ka šis skots jūs nogalinās. Par to, ka jūs atvairījāt pirmo cirtienu, es nebrīnījos, bet šis jūsu spēcīgais zvēliens, pirms viņš paguva otrreiz pacelt zobenu … tas tiešām bija kaut kas …

—   Labi, labi, — Kastels sacīja. — Vispirms paēdīsim un tad parunāsim. Senjor d'Agilar, jūs taču neatteiksieties pagodināt manu necilo vakariņu galdu, kaut ga,n pēc mielasta karaļa pilī ne­var būt nekādas patikas sēsties pie maltītes tirgotāja namā.

—   Tieši otrādi, jūs pagodināt mani, — d'Agilars atbildēja, — un mielasts, ko rīkoja viņa augstība, lielā gavēņa dēļ bija visai pie­ticīgs. Vismaz es nedabūju lāgā paēst un tāpēc, tāpat kā senjors Pīters, esmu izsalcis.

Kastels paskandināja sudraba zvaniņu, un tūlīt sulaiņi ienesa bagātīgas un izmeklētas vakariņas. Kamēr viņi novietoja ēdienus uz galda, tirgotājs piegāja pie sienā iebūvētas bufetes, izņēma di­vas pudeles un pats tās rūpīgi atkorķēja, teikdams, ka gribot sen- joru pacienāt ar viņa zemes vīnu. Tad mājastēvs latīniski noskai­tīja galda lūgšanu un pārmeta krustu. D'Agilars sekoja viņa priekšzīmei, piebilzdams, ka esot ļoti laimīgs atrasties krietna kris­tieša namā.

—   Kā tad jūs domājāt, kas gan cits es varētu būt? — jautāja Kastels, uzmezdams viņam vērīgu skatienu.

—   Es nekā nedomāju, senjor, — spānietis atbildēja. — Bet diemžēl visi nav kristieši. Spānijā, piemēram, ir daudz mauru un … ebreju.