— Es zinu, — Kastels sacīja, — jo tirgojos gan ar vieniem, gan ar otriem.
— Tad jūs droši vien esat bijis Spānijā?
— Nē, es esmu angļu tirgotājs. Bet iebaudiet šo vīnu, senjor, tas ir no Granadas, un pazinēji saka, ka esot labs.
D'Agilars pagaršoja vīnu, tad iztukšoja savu glāzi.
— Tas patiešām ir labs, — viņš sacīja. — Tāda nav pat manos turienes pagrabos.
— Tātad jūs dzīvojat Granadā, senjor d'Agilar? — Kastels vaicāja.
— Laiku pa laikam, kad neatrodos ceļojumos. Man tur ir māja, ko mantoju no mātes. Viņa mīlēja šo pilsētu un nopirka tur no mauriem vecu pili. Vai jūs nevēlētos redzēt Granadu, senjora? —• d'Agilars jautāja Margaretai, it kā gribēdams mainīt sarunas tematu. — Tur ir brīnišķīga celtne, ko sauc par Alambru [5] . Tā paceļas augstu kalnā manas mājas tuvumā.
— Mana meita gan laikam nekad to neredzēs, — iejaucās Kastels. — Es domāju, ka viņai Spānijā nav ko meklēt.
— Jūs tā domājat, bet kas var zināt? Tikai dievs un viņa svētie, — un d'Agilars atkal pārmeta krustu, tad sāka jūsmīgi stāstīt par Granadas skaistumu.
Viņš bija veikls runātājs ar ļoti patīkamu balsi, un Margareta uzmanīgi klausījās viņā, raudzīdamās vīrieša sejā un aizmirsusi ēst, bet Kastels un Pīters savukārt vēroja viņus abus. Beidzot maltīte bija galā, un, kad sulaiņi bija novākuši traukus un viņi palika vieni, Kastels sacīja:
— Nu, radiniek Pīter, pastāsti, kā tur tas viss notika.
Pīters pastāstīja skopiem vārdiem, taču nekā neizlaida.
— Es neredzu tavas vainas, — tirgotājs sacīja, kad viņš bija beidzis, — un saprotu, ka tu nevarēji rīkoties citādi. Vainīga ir Margareta, jo es viņai atļāvu kopā ar tevi un Betiju pastaigāties tikai gar upi un piekodināju izvairīties no ļaužu biezuma.
— Jā, tēvs, tā ir mana vaina, un es lūdzu jums piedošanu, — sacīja Margareta tik maigi un padevīgi, ka tēvs nespēja viņu norāt, kā bija domājis,