— Tev jālūdz piedošana Pīteram, — viņš nomurmināja, — jo viņu droši vien ieliks cietumā un tiesās par šā cilvēka nogalināšanu. Neaizmirsti, ka tas bija de Ajalas dienestā, ar kuru mūsu valdnieks grib saglabāt labas attiecības, un šķiet, ka de Ajala ir ļoti sadusmots.
Nu Margareta nobijās. Doma7ka Pīteram var klāties ļauni, iedūrās viņai sirdī kā nazis. Viņas vaigi nobāla un acis atkal pieplūda asarām.
— Ak, nē, nē! — viņa iesaucās. — Pīter, vai jums nevajadzētu tūlīt bēgt projām?
— Nekādā gadījumā, — Pīters noteikti atbildēja. — Es taču devu karalim godavārdu, un šis cienījamais ārzemnieks par mani galvoja.
— Ko tad lai dara? — Margareta izmisusi vaicaja. Tad, pēkšņi kaut ko iedomājusies, pagriezās pret d'Agilaru un, slaidās rokas lauzīdama un lūdzoši vērdamās viņam sejā, sacīja: — Senjor, jūs esat tik varens un jums ir augsti stāvoši draugi, vai jūs mums nepalīdzēsiet?
— Tieši tādēļ es esmu šeit, senjora! Kaut arī man šķiet, ka tādam vīram kā jūsu brālēns, kas var piesaukt sev palīgos vai pusi Londonas, mana palīdzība nav sevišķi nepieciešama. Taču paklausie-' ties! Anglijas galmā ir divi manas zemes sūtņi — de Ajala, kuru Pīters Broums apvainoja, un doktors de Puevla, karaļa draugs. Lai cik dīvaini tas būtu, de Puevla neieredz de Ajalu. Toties viņš mīl naudu un neatsakās no izdevības to saņemt. Ja tiks celta apsūdzība pret šā skandāla vaininieku, to droši vien darīs nevis garīdznieks de Ajala, bet de Puevla, kas pazīst jūsu tiesas un likumus, tātad … vai jūs saprotat mani, senjor Kastei?
— Jā, — tirgotājs atbildēja, — bet kā lai es rīkojos? Ja es de Puevlam piedāvāšu naudu, viņš tikai prasīs vēl un vēl.
— Redzu, jūs pazīstat viņa ekselenci, — d'Agilars sausi piezīmēja. — Jums taisnība, naudu nevajag piedāvāt. Jāpasniedz dāvana, pēc tam kad būs dabūta oficiāla piedošana, ne ātrāk. O, de Puevla zina, ka Džona Kastela vārdam Londonā ir tikpat laba slava kā starp Granadas ebrejiem un neticīgajiem vai Seviljas tirgotājiem. Abās šais pilsētās esmu dzirdējis to pieminam.