— Un dažreiz pats savējās arī, man šķiet, — sūtnis sausi atteica.
— Bet, runājot atklāti, senjor d'Agilar, es nesaprotu, kāpēc jūs, ja jau reiz esat atteicies no politiskas karjeras, nesekojat manam paraugam un neuzvelkat melno garīdznieka tērpu uz visiem laikiem. Ko es saku — melno? Ar jūsu veiksmi un sakariem tas jau tagad varētu būt purpursarkanais ar tādas pašas krāsas galvassegu.
Senjors d'Agilars mazliet pasmaidīja un sacīja:
— Jūs teicāt, ka dažkārt es ceļojot pats savās interesēs. Labi, es jums atbildēšu. Taisnība, esmu atteicies no gandrīz visiem pasaulīgiem centieniem. Tie sagādā raizes un ir ļoti bīstami cilvēkiem, kam pārāk augsta izcelšanās, bet nav tai atbilstošu tiesību. No godkāres zīles nereti izaug ozols, kurā tiek pakārti cilvēki.
.— Vai arī bluķis, uz kura var nocirst cilvēkiem galvas. Senjor, apsveicu jūs! Jums piemīt gudrība tvert pēc realitātes un nedzīties pakaļ ēnām. Tādi cilvēki patiešām ir retums.
— Jūs jautājāt, kāpēc es neizmainu savu drānu griezumu, — d'Agilars turpināja, nepievērsdams uzmanības sūtņa piebildei.
— Ekselence, teikšu atklāti, savu personisko interešu dēļ. Man ir vājības, tāpat kā visiem cilvēkiem. Piemēram, bagātība ir tā realitāte, par ko jūs runājāt, bet vara ir tikai ēna. Tam, kas ir bagāts, pieder īstā vara. Un vēl — mani var savaldzināt daiļas acis vai arī naids likt pacelt zobenu, bet tādi darbi nesaderas ar melno vai sarkano tērpu.
— Daudz ko tadu ir darījuši šo tērpu valkataji, — sūtnis daudznozīmīgi atbildēja.
— Jā, ekselence, par kaunu svētajai baznīcai. Jūs, būdams garīdznieks, to zināt labāk nekā jebkurš cits. Lai pasaule ir ļauna, tam tā jābūt, bet lai baznīca paceļas kā debesis pāri tai, tīra un neaptraipīta, lūgšanu cēlais doms, žēlastības un taisnīgas tiesas miteklis, kur neieiet neviens tāds grēcinieks kā es, — un d'Agilars atkal pārmeta krustu.