Runātāja balsī skanēja tāda nopietnība, ka de Ajala, kas šo to zināja par d'Agilara privāto dzīvi, izbrīnīts pavērās viņā.
«īsts fanātiķis un tādēļ mums noderīgs cilvēks,» de Ajala pie sevis nodomāja, «kaut gan, tāpat kā vairums tādu, zina, kā gūt labumu no abām pasaulēm.» Bet skaļi viņš sacīja: — Nav brīnums, ka mūsu baznīca priecājas par tādu dēlu un tās ienaidnieki 4reb, kad viņš paceļ zobenu. Bet, senjor, jūs vēl neesat dalījies ar mani savos iespaidos par visu šo ceremoniju un šejienes tautu.
— Tautu es pazīstu labi, ekselence, jo neesmu šeit pirmoreiz un protu angļu valodu. Tieši tādēļ esmu uz laiciņu atstājis Granadu un šodien atrodos te, lai pavērotu un sniegtu ziņojumu… — d'Agilars aprāvās un tad turpināja: — Kas attiecas uz ceremoniju, tad es karaļa vietā gan būtu rīkojies citādi. Iedomājieties tikai, nupat parlamentā tie vulgārie komoneri — tā viņus te sauc, vai ne? — gandrīz piedraudēja savam karaliskajam valdniekam, kad viņš pazemīgi lūdza desmito tiesu no zemes ienākumiem kara vajadzībām. Jā, un es redzēju, ka viņš, klausoties šais rupjajās balsīs, kļuva bāls un nodrebēja, it kā tās satricinātu viņa troni. Es jums saku, ekselence, pienāks laiks, kad Anglijā valdīs nevis karalis, bet šie komoneri. Paskatieties uz to vīru, ko viņa gaišība saņēmis pie rokas un godina par «seru» un «masteru», kaut gan zina, tāpat kā ■es, ka tas ir ķeceris, maskējies ebrejs, kuram pēc taisnības savus grēkus vajadzētu izpirkt uz sārta. Vakar man tika ziņots, ka šis cilvēks izteicies nicīgi par baznīcu …
— Un baznīca vai tās kalps to, bez šaubām, pierakstīja, lai izmantotu, kad pienāks īstais brīdis, — de Ajala viņu pārtrauca. — Bet audience ir beigusies, un viņa augstība aicina mūs doties uz mielastu, kur nebūs ķeceru, par ko pukoties, un, tā kā ir lielais gavēnis, nebūs arī daudz ko ēst. Sāksim kustēties, senjor, mēs aizšķērsojam ceļu.