Bija pagājušas trīs stundas, un sārti rietēja saule. Par spīti pavasarim, Vestminsteras purvainajā zemienē bija vēsi un gaisā jautās sala elpa. Klajumā iepretim banketu zālei, kuras priekšā bija sapulcējušies ieroču nesēji un grūmi ar zirgiem, stāvēja un staigāja daudzi Londonas pilsoņi, pēc pabeigtiem dienas darbiem atnākuši šurp, lai redzētu karali aizjājam garām visā godībā. Sa ļaužu vidū bija kāds vīrietis un dāma skaistas, jaunas sievietes pavadībā, un šī trīs cilvēku grupiņa ar savu izskatu piesaistīja zināmu publikas uzmanību.
Vīrietis, ap gadu trīsdesmit vecs, ģērbies vadmalas drānās, kādas mēdza valkāt tirgotāji, ar dunci pie jostas, augumā pārsniedza sešas pēdas, un arī viņa dāma savā plīvojošajā, kažokādām rotātajā apmetnī izskatījās neparasti stalta. So vīrieti, stingri vērtējot,, nevarēja saukt par skaistu, jo piere viņam bija pārāk augsta un vaibsti parupji, pie tam gludi skūto labo vaigu no deniņiem līdz enerģiskajam zodam šķērsoja zobena cirsta gara, sarkana rēta. Taču viņa skarbā seja pauda vīrišķību un godīgumu, pelēkās acis raudzījās tieši un atklāti. Tā nebija tirgotāja seja, viņš vairāk izskatījās pēc augstas kārtas cilvēka, kas pieradis pie kara nometnēm un kaujām. Viņa stāvs bija labi veidots un vingrs un balss, kad viņš retumis kaut ko pateica, skanēja skaidri un ļoti spēcīgi,, taču neuzbāzīgi un patīkami. Arī pēc runas veida viņš nemaz nelīdzinājās tirgotājam.
Dāmas augumu gandrīz pilnīgi paslēpa garais apmetnis, bet kapuces ietvertā seja, kad viņa pagriezās un to apspīdēja saulrieta gaisma, pārsteidza ar savu neparasto skaistumu, jo no pašas dzimšanas līdz savai nāves dienai Margareta Kastela, ko visi dēvēja par daiļo Margaretu, bija apveltīta ar šo dabas balvu tik bagātīgi kā reti kāda sieviete. Maigais sejas ovāls bija kā gaišs, viegli ietonēts zieds ar daiļi veidotām, sulīgām lūpām un platu, sniegbaltu pieri.