Kur cilvēks cilvēku steidz labprāt postā dzīti ~Es došos prom, lai tādu vietu uzmeklētu, Kur kaut jel kā sev sirdī godu saglābt spētu!
Bet tās ir rindas no šī paša Poklēna lugas «Mizantrops» nobeiguma, ko 1816. gadā krieviski pārtulkoja Fjodors Kokoškins.
Vai šie nobeigumi ir līdzīgi? Ak mans dievs! Es neesmu lietpratējs, lai to izpēta zinātnieki! Viņi jums pastāstīs, cik Gribojedova Čackis līdzīgs mizantropam Alcestam, un arī to, kāpēc Karlo Goldoni uzskata par šī paša Poklēna skolnieku, un to, kā pusaudzis Puškins atdarināja šo Poklēnu, un vēl daudz citu gudru un interesantu lietu. Man par to visu maza saprašana.
Mani nodarbina kas cits: mana varoņa lugas uz visām pasaules skatuvēm spēlēs veselus trīs gadsimtus, un nav zināms, kad tās vairs nespēlēs. Lūk, kas mani interesē! Rau, par kādu vīru izaugs šis mazulis!
Jā, es gribēju vēl piebilst par lugām. Ļoti godājama dāma, Aurora Didevānas kundze, kas gan plašāk pazīstama ar vārdu Žorža Sanda, arī būs starp tiem, kas sacerēs lugu par manu varoni.
Šīs lugas finālā Moljērs, celdamies kājās, teiks:
— Jā, es gribu nomirt mājās … Es gribu svētīt savu meitu.
Un princis Kondē, pieiedams pie viņa, norunās repliku:
— Atbalstieties pret mani, Moljēr!
Bet aktieris Diparks, kurš, man jāpiebilst, Moljēra nāves brīdī gan vairs nebūs starp dzīvajiem, raudādams izsauksies: