— Ai, es zaudēju vienīgo cilvēku, ko jel kad esmu mīlējis!
Dāmas raksta aizkustinoši, tur nu neko nevar līdzēt! Bet tu, mans nabaga asinīm noplūdušais meistar! Tu nekur neesi vēlējies nomirt — nedz mājās, nedz arī ārpus tām! Un diez vai tad, kad tev no mutes straumēm sāka plūst asinis, tu izteici vēlēšanos svētīt savu meitu Madlēnu, gar kuru gandrīz nevienam nebija daļas.
Kurš gan raksta aizkustinošāk nekā dāmas? Varbūt tikai daži vīrieši: krievu autors Vladimirs Rafailovičs Zotovs sniegs ne mazāk sentimenālu finālu.
— Nāk karalis. Viņš vēlas redzēt Moljēru. Moljēr! Kas ar viņu noticis?
— Viņš ir miris.
Un princis, steigdamies pretī Luijam, izsauksies:
— Valdniek! Moljērs miris!
Bet Luijs XIV, cepuri noņēmis, sacīs:
— Moljērs ir nemirstīgs!
Ko gan var iebilst pret šiem pēdējiem vārdiem? Jā, tik tiešām, cilvēks, kurš dzīvo jau ceturto gadsimtu, neapšaubāmi ir nemirstīgs. Šaubas rada vienīgi tas, vai to atzina karalis.
Operā «Aretuza», ko sacerējis Kambrē kungs, tika pavēstīts sekojošais:
— Dievi debesīs valda, virs zemes — vienīgi Luijs!
Tas, kurš valdīja virs zemes, nekad neviena priekšā
cepuri nost neņēma, vienīgi dāmu klātbūtnē, un pie mirstošā Moljēra nebūtu nācis. Un viņš patiešām neatnāca, tāpat kā neatnāca arī nekāds princis. Tas, kurš valdīja virs zemes, par nemirstīgu iedomājās pats sevi, taču te nu viņš, manuprāt, kļūdījās.