Viņš bija mirstīgs tāpat kā visi un tātad — akls. Ja karalis nebūtu bijis akls, viņš varbūt būtu atnācis pie mirēja, jo būtu saska­tījis nākamībā saistošus notikumus un, iespējams, būtu vēlējies tuvināties patiesai nemirstībai.

Viņš būtu saskatījis, ka tajā tagadējās Parīzes vietā, kur šaurā leņķī saplūst kopā Rišeljē, Terēzas un Mol­jēra ielas, starp kolonnām nekustīgi sēž cilvēks. Viņam pie kājām divas gaišā marmorā kaltas sievietes ar rak­stu tīstokļiem roķās. Vēl zemāk par tām — lauvu gal­vas, bet pašā apakšā izžuvis strūklakas baseins.

Tas ir viņš — šķelmīgais un valdzinošais galls, ka­raļa komediants un dramaturgs! Tas ir viņš — bronzas parūkā un ar bronzas saitēm zābakos! Tas ir viņš — franču dramaturģijas karalis!

Ak, mana kundze! Ko jūs man stāstāt par nez kādiem dižciltīgiem mazuļiem, kurus kādreiz esat turējusi sa­vās rokās! Apjēdziet jel, ka šis bērns, kuram jūs paš­laik Poklēnu namā palīdzat nākt pasaulē, nav neviens cits kā Moljēra kungs! Ahā! Jūs mani sapratāt? Tad esiet taču uzmanīga, es lūdzu! Sakiet — vai viņš iebrē­cās? Viņš elpo? — Viņš dzīvo!

1. nodaļa

PĒRTIĶU MĀJA