Un, kā par nelaimi, ap to pašu laiku, kad nomira Katrīna Flereta, kaut kas atgadījās arī ar pirmdzimto Zanu Batistu. Četrpadsmitgadīgais zēns sanīka. Viņš turpināja strādāt veikalā — nevarēja žēloties, slaists nebija. Taču kustējās kā lelle teātrī pie Jaunā Tilta; kungs, piedod grēcīgu domu! Zēns novājēja, bieži sēdēja pie loga un noraudzījās ielā, kaut arī tur nekā nebija, nedz jauna, nedz interesanta, un šķita pavisam zaudējis ēstgribu …
Beidzot vajadzēja izrunāties.
— Izstāsti, kas ar tevi noticis, — tēvs sacīja un neskanīgā balsī piebilda: — Vai tikai neesi slims?
Batists ar acīm ieurbās savos platpurnu zābakos un klusēja.
— Ir gan man ar jums bēdu dienas, — nabaga atraitnis noteica, — ko lai es ar jums, bērniem, iesāku? Nemoki mani… izstāsti.
Te Batists paraudzījās tēvā, tad pievērsās logam un sacīja:
— Es negribu būt par tapsētāju.
Tad viņš padomāja un, acīm redzot, nolēmis atraisīt šo mezglu uzreiz, piebilda:
— Man šis darbs riebjas.
Padomāja vēl un piebilda:
— Es ienīstu veikalu.
Un, lai tēvu pilnīgi satriektu, vēl piemetināja:
— Ar sirdi un dvēseli!
Pēc tam zēns apklusa.
Tagad viņa seja izskatījās muļķīga. Taisnību sakot, Batists nezināja, kas tam visam sekos. Iespējams gan, ka tēva pļauka. Tomēr pļauku viņš nesaņēma.
Sekoja ilgstoša pauze. Kā lai izlīdzas tik sarežģītā gadījumā? Ar pļauku? Nē, ar pļauku te nekas nebūs līdzēts. Ko lai dēlam saka? Ka viņš ir muļķis? Jā, viņš stāv kā stabs, un seja viņam šobrīd ir trula. Taču acis raugās gudri un mirdz tāpat kā Marijai Kresei.
Nepatīk veikals? Varbūt viņam tikai tā liekas? Viņš vēl ir zēns, viņa gados nedrīkst prātot, kas patīk un kas ne. Varbūt viņš gluži vienkārši ir mazliet noguris? Bet viņš pats, tēvs, taču ir vēl vairāk noguris, un viņam taču neviens nepalīdz, viņš aiz rūpēm ir nosirmojis…